«Vai taisnība, ka tava māte ir ragana?» Oksana ierunājās un iesmējās; un kalējs sajuta, ka viņam iekšā viss sāka smiet. Šie smiekli it kā reizē atbalsojās viņa sirdī un klusi' trīsošās dzīslās, un pie visa tā īgnums viņam iezagās sirdī, ka viņam nav Jauts noskūpstīt tik patīkami iesmējušos' mutīti.

«Kāda daļa man gar māti? Tu man esi māte un tēvs un viss, kas vien ir dārgs pasaulē. Ja cars mani aicinātu un sacītu: kalēj Vakula, lūdz no manis visu, kas vien ir labākais manā valstī, visu tev atdošu. Likšu tev ierīkot smēdi no zelta ūn tu varēsi kalt ar sudraba veseriem. Negribu, es teiktu caram, ne dārgakmeņus, ne zelta smēdi, ne visu tavu valsti. Dod man labāk manu Oksanu!»

«Paskat, kāds tu! Tikai mans tēvs pats nav pūdelētājs. Tu redzēsi, viņš apprecēs tavu māti!» Oksana ieteicās, viltīgi smīnēdama. «Bet kāpēc gan meičas nenāk? Ko tas varētu nozīmēt? Jau sen laiks iet ķekatās, man paliek garlaicīgi.»

«Dievs ar viņām, mana skaistulīt!»

«Tā vis nav. Viņām līdzi, droši vien, atnāks puiši. Tad tik sāksies prieki! Varu jau iedomāties, kādus joku stāstus tie pastāstīs.»