«Kas tev liedz? Runā un lūkojies!» Viņa apsēdās uz sola, ieskatījās atkal spogulī un sāku sakārtot uz galvas savas matu pīnes. Palūkojās uz kaklu, uz jauko, zīdā izšūto kreklu, un viegla pašapmierinātības izjūta pavīdēja viņas lūpās, svaigajos vaigos un atmirdzēja acīs.

«Atļauj arī man atsēsties tev blakus!» lūdzās kalējs.

«Sēsties!» Oksana atteica ar to pašu izteiksmi lūpās un apmierinātajās acīs.

«Brīnišķīgā, jaukā Oksana, atjauj noskūpstīt tevi!» iedro­šinātais kalējs izsaucās un piespieda viņu sev klāt ar nolūku notvert skūpstu. Bet Oksana novērsa savus vaigus, kas atra­dās jau neapjaušami tuvu kalēja lūpām, un atgrūda viņu. «Ko vēl negribēsi? Viņam nepietiek ar medu, vajag arī vēl karotes! Ej nost, tev rokas cietākas par dzelzi. Un pats tu arī od pēc dūmiem. Man liekas, tu esi mani viscaur notrai­pījis saviem sodrējiem!» Viņa paņēma spoguli un sāka tā priekšā no jauna uzposties.

«Viņa nemīl mani!» kalējs nodomāja, galvu nokāris. «Viņa tikai rotajājas, bet es stāvu viņas priekšā kā muļķis un nenolaižu acis no viņas. Un stāvētu tā vienmēr un visu mūžu nenolaistu acis no viņas! Brīnišķīga meitene! Ko gan nedotu, :lai uzzinātu, kas viņai uz sirds, ko viņa mīl. Bet nē, viņai: ne.viens nav vajadzīgs. Viņa mīlinājās pati ar sevi; moka mani, nabagu, bet es aiz skumjām neredzu pasauli. Mīlu viņu tā, kā neviens cilvēks pasaulē nekad nav mīlējis un nekad nemīlēs.»