Bet tā kā šis dzīvnieks ir veiklāks par jebkuru frantu zeķēs, tad nav nekāds brīnums, ka viņš pie pašas ieejas dūmenī uzsēdās savai mīļākai kaklā un abi atradās plašajā krāsnī starfr podiem. Ceļotāja atvēra klusītiņām plāti, lai palūko­tos, vai viņas dēls, kalējs Vakula, nav saaicinājis mājās vie­sus, bet redzēdama, ka neviena nav, izņemot tikai maisus istabas vidū, izlīda no krāsns, nometa silto kažoku, uzposās, un neviens nebūtu varējis pateikt, ka viņa tikai dažus mirkļus agrāk jājusi uz slotas.

Kalēja Vakulas mātei nebija vairāk par četrdesmit gadiem. Viņa nebija ne skaista, ne neglīta. Grūti arī būt skaistai tādos gados. Tomēr viņa tā prata pieburt sev pašus nopiet­nākos kazakus (kuriem, kā starp citu der aizrādīt, skaistums nerūpēja), ka pie viņas nāca gan galva, gan ķesteris Osips Ņikiforovičs (protams, kad ķesteriene nebija mājās), gan kazaks Komejs Cubs, gan Kasjans Sverbiguzs. Un viņai par godu jāsaka, viņa prata tik smalki apieties ar viņiem, ka ne­vienam ir prātā neienāca, ka viņam ir sāncensis. Gāja dievbijīgs zemnieks, vai ciematnieks, kā kazaki mēdza sevi dēvēt, tērpies apmetnī ar kapuci svētdienā uz baznīcu, vai sliktā laikā uz krodziņu, kā lai neiegriežas pie Solochas iebaudīt treknus, vārītus biezpiena pīrādziņus ar krējumu un patērzēt siltā istabā ar runīgo un laipno saimnieci? Un ciematnieks tieši tai nolūkā meta lielu līkumu, uz krodziņu iedams, un nosauca to — iegriezties pa ceļam.