Gadījās, kad Solocha gāja svētkos baznīcā, tērpusies spilgtā uzvalkā ar nanķina atlokiem un tam pāri tumšzilos virssvārkos, kam muguras pusē bija zelta uzšuves, un nostājās tieši labās puses klirosa tuvumā, tad ķesteris jau katrā ziņā sāka kāsēt un nevilšus pašķielēja uz to pusi; galva glaudīja ūsas, aizmeta aiz auss matu šķipsnu un teica netālu līdzās stāvošajam kaimiņam: «Ech, lielisks sievišķis! Velnišķs sievišķis!» Solocha sveicināja katru, un ikviens domāja, ka viņa sveicina tik viņu vien. Bet, ja kādam būtu paticis jaukties citu darīšanās, tas tūliņ būtu ievērojis, ka Solocha bija vislaipnākā ar kazaku Cubu. Cubs bija atraitnis. Astoņas labības stirpas vienmēr stāvēja viņa mājas priekšā. Divi pāri spēcīgu vēršu ik reizes izbāza savas galvas no pītā šķūņa uz ielu un bauroja, kad ieraudzīja pa ielu garām ejam kūmu — govi — vai krusttēvu — resno vērsi. Bārdainais āzis uzrausās pašā jumtā un mekšķināja tur savā spalgajā balsī kā policij- meistars, bārdamies uz pagalmā staigājošiem tītariem vai atgriezdams pakaļu, kad ieraudzīja savus ienaidniekus — puikas, kas ņirgājās par viņa bārdu. Lādēs Cubam glabājās daudz audekla, županu un senlaicīgu apģērba gabalu ar zelta uzšuvēm: viņa nelaiķa sievai bija paticis greznoties. Sakņu dārzā starp magonēm, kāpostiem, saulpuķēm katru gadu divi zemes gabali tika apsēti ar tabaku.