«Apstājies, kūm! mēs, liekas, neejam pa pareizo ceļu,» Cubs teica, mazliet atkāpies. «Neredzu nevienas mājas. Ech, kāds putenis! Tu, kūm, pagriezies mazliet sāņus, vai neatradīsi ceļu, bet es pa to laiku pameklēšu te. Vai pats nelabais dzina vazāties pa tādu puteni! — Neaizmirsti pasaukt, kad atrodi ceļu. Ek, kādu klēpi sniega iegrūda acīs nešķīstais!»
Ceļš tomēr nebija redzams. Kūms, pagājies sāņus, klai- ņāja garajos zābakos šurpu turpu un beidzot uzklīda tieši krodziņam. Sis atradums viņu tā iepriecināja, ka viņš aizmirsa visu un, nokratījis sniegu, iegāja priekšnamā, nepavisam neraizēdamies par kūmu, kas palika uz ielas. Pa tam Cubam likās, ka viņš atradis ceļu. Apstājies viņš ņēmās kliegt pilnā rīklē, bet redzēdams, ka kūms nerādās, nolēma iet viens. Mazliet pagājies, viņš ieraudzīja savu māju. Sniega kupenas gulēja tai apkārt un uz jumta. Dauzīdams salā sastingušās rokas, viņš sāka klaudzināt pie durvīm un pavēloši uzsauca savai meitai atdarīt tās.
«Kas tev te meklējams?» bargi iesaucās iznākušais kalējs.
Cubs, pazinis kalēja balsi, mazliet atkāpās. «Ehē, nē, tā nav mana māja,» viņš runāja pie sevis: «manā mājā kalējs neieklīdīs. Tomēr, atkal, ja ieskatās, nav arī kalēja māja. Kā māja tā varētu būt? Lūk nu! nepazinu! Tā ir klibā Levčenko māja, kas nesen apprecēja jaunu sievu.