Vienīgi tikai viņa māja ir līdzīga manējai. Tāpēc man arī no sākuma likās mazliet ērmoti, ka tik ātri esmu atnācis mājās. Taču Levčenko patlaban sēž pie ķestera, to es zinu. Kāpēc gan kalējs? … Ē, he, he, he! viņš velk pie viņa jaunās sievas. Lūk kā! Labi… Tagad es visu saprotu!»

«Kas tu tāds esi un kādēļ vazājies gar durvīm?» kalējs uzprasīja bargāk nekā iepriekš un pievirzījās tuvāk.

«Nē, neteikšu viņam, kas esmu,» Cubs nodomāja: «var notikt, ka vēl piekauj nolādētais izdzimtenis!» un, balsi pār­grozījis, atbildēja: «Tas esmu es, labs cilvēks! Esmu atnācis jums par prieku mazliet padziedāt ķekatu dziesmas pie loga.»

«Vācies pie velna ar savām ķekatām!» Vakula noskaities iesaucās. «Ko tu stāvi? Dzirdi! Vācies uz vietas ārā!»

Cubam pašam jau bija šis prātīgais nodoms, bet viņam bija dusmas, ka bija spiests paklausīt kalēja pavēlei. Likās, kāds ļauns gars viņu musināja un spieda pateikt kaut ko spītīgu. «Ko tu gan īsteni tā bļausties?» viņš teica tai pašā balsī. «Gribu ķekatot un diezgan!»

«Ehē! Tu, kā redzu, vārdiem neesi iebiedējams.» Tūliņ pēc šiem vārdiem Cubs sajuta stipri sāpīgu belzienu plecā

«Tu jau, kā redzu, sāc kauties!» viņš teica, mazliet atkāp­damies.

«Vācies! vācies!» kalējs kliedza un apveltīja Cubu ar otru belzienu.