Nē, pietiek! Laiks ir beigt muļķoties!» Tomēr tajā pašā laikā, kad kalējs apņēmās būt prātīgs, kāds Jauns gars izsauca viņa acu priekšā smejošās Oksanas tēlu, kas zobgalīgi runāja: «Pagādā, kalēj, carienes kurpītes, kļūšu tev par sievu!» Sirds viņam bija nemierīga, un viņš domāja vienīgi tikai par Oksanu.

Ķekatnieku pulki, puiši par sevi, meičas par sevi, devās no vienas ielas otrā. Bet kalējs gāja un ne redzēja, ne juta ko no tās jautrības, kam agrāk pieķērās vairāk par visiem. ,

Tikmēr velns pie Solochas ne pa jokam izplūda liegos glāstos: skūpstīja viņai roku ar tādu galantību kā tiesas piesēdētājs popa sievai, spieda roku uz sirds, izdvesa nopūtas un tieši pateica, ja viņa nebūs ar mieru apmierināt viņa iekāri un kā piederas apveltīt, tad viņš, būdams gatavs uz visu, metīsies ūdenī; bet dvēseli nodos tieši ellē. Solocha nebija tik cietsirdīga, turklāt, velns, kā zināms, bija ar viņu uz vienu roku. Viņai bez tam patika redzēt, ka tai arvien seko bars pielūdzēju, un viņa reti kad bija bez sabiedrības. Šo vakaru, turpretim, viņa bija nodomājusi pavadīt vienatnē, tāpēc ka visi ievērojamākie ciema iemītnieki bija ieaicināti uz svētku mielastu pie ķestera. Bet viss iznāca citādi: tikko velns bija izteicis savu prasību, kad pēkšņi atskanēja spēcīga galvas balss un klauvējieni. Solocha skrēja atvērt durvis, bet manīgais velns ielīda zemē nomestajā maisā.