«Ech, Odarka!» jautrā skaistule pievērsās vienai no meitenēm: «tev ir jaunas kurpītes. Ak, cik skaistas! un zeltu izrotātas! Tev ir labi, Odarka, tev ir tāds cilvēks, kas tev visu pērk, bet man nav neviena, kas man apgādātu tādas lieliskas kurpītes!»
«Nebēdājies, mana nesalīdzināmā Oksana!» kalējs iesaucās: «es tev dabūšu tādas kurpītes, kādas reta pane valkā.»
«Tu?» Oksana teica, uzmezdama viņam ātru un augstprātīgu skatienu. «Gribu redzēt, kur tu ņemsi tādas kurpītes, ko es varētu aut kājās. Varbūt atnesīsi tās pašas, ko cariene valkā.»
«Skaties tik, kādas iekārojusi!» smiedamies iesaucās pulks meiteņu.
«Jā!» skaistule lepni turpināja: «esiet visas man liecinieces: ja kalējs Vakula atnesīs tās kurpītes, ko cariene valkā, tad dodu savu vārdu, ka tai pašā stundā kļūšu viņam par sievu.»
Meitenes aizveda sev līdzi gražīgo skaistuli.
«Smejies! smejies!» kalējs runāja, iziedams viņām līdzi ārā. «Smejos pats par sevi! Domāju un nevaru izdomāt, kur palicis mans prāts? Viņa manis nemīl — nu, dievs ar viņu! It kā visā pasaulē būtu vienīgi tikai Oksana! Paldies dievam, labu meiču ciemā diezgan ari bez viņas. Kas tad ir Oksana? no viņas nekad neiznāks laba saimniece: viņa ir tikai meistariene greznoties.