«It kā neredzētu, Osip Ņikiforovič!» Solocha atbildēja; «kakls, bet ap kaklu pērļu virkne.»
«Hm! Ap kaklu pērļu virkne! He-he-he!» un ķesteris atkal pasoļoja pa istabu, rokas berzēdams.
«Bet kas jums te, nesalīdzināmā Solocha? …» diezin, kur tagad būtu pieķēries ar savām garajām rokām ķesteris, ja pēkšņi neatskanētu klauvējieni pie durvīm un kazaka Cubā balss.
«Ak dievs, lieks cilvēks!» izbijies iesaucās ķesteris: «Kas nu būs, ja atradīs manas kārtas personu? … nonāks līdz Kondrata tēvam!.. .» Bet īstenībā ķestera bažas bija citāda veida: viņš baidījās vairāk no tā, ka tas nenāktu zināms viņa otrai pusei, kas jau bez tam ar savu briesmīgo roku no viņa biezās matu čupras bija iztaisījusi visplānāko. «Dieva dēļ, labdarīgā Solocha!» viņš lūdzās, pie visām miesām drebēdams; «jūsu labie darbi, kā teikts Lūkasa evanģelija trīspads … trīspad … Klauvē, nudien, klauvē! Ak, paslēpiet mani kaut kur.»
Solocha izbēra toverītī ogles no otra maisa, un miesās ne sevišķi pilnīgais ķesteris ielīda tajā un notupās pašā dibenā, tā ka viņam virsū varēja uzbērt pusmaisa ogļu.
«Labdien, Solocha!» teica Cubs, ienākdams istabā. «TU varbūt manis negaidīji, ko? Taisnība, negaidīji? Varbūt es iztraucēju? . ..» Cubs turpināja ar jautru un nozīmīgu izteiksmi sejā, kas jau iepriekš lika nojaust, ka viņa smagā galva pūlējās un gatavojās palaist kādu dzēlīgu un atjautīgu joku.