«Varbūt jūs te pakavējat laiku ar kādu? … Varbūt tu jau esi paslēpusi kādu, ko?» Un pats sajūsminājies par tādu savu piezīmi, Cubs iesmējās, iekšķīgi priecādamies, ka viņš vienīgais tik bauda Solochas labvēlību. «Nu, Solocha, dod iedzert šņabīti. Liekas, nolādētais sals man aizsaldējis rīkli. Tad uzsūtījis gan arī dievs tādu Ziemsvētku nakti! KS plosās, dzirdi, Solocha, kā plosās… Ech, rokas sastingušas- nevaru atpogāt kažoku! Kā putenis plosās …»

«Atdari!» uz ielas atskanēja balss, ko pavadīja grūdiens durvīs.

«Kāds klauvē,» ierunājās aprimušais Cubs.

«Atver!» balss iesaucās vēl skaļāk.

«Tas ir kalējs!» izsaucās, ķerdams kapuci, Cubs. «Klausies, Solocha, liec mani, kur gribi; ne par ko pasaulē negribu rādīties šim nolādētajam izdzimtenim, kaut viņam, velna dzimumam, zem abām acīm rastos puni kaudzes lielumā!» Solocha, pati izbijusies, skraidīja kā sadegusi un apmulsusi norādīja Cubam ar zīmēm līst tai pašā maisa, kur jau tupēja ķesteris. Nabaga ķesteris nedrīkstēja izrādīt sāpes pat ne ar ieklepošanos vai nokrekšķināšanos, kad viņam gandrīz vai uz galvas uzsēdās smagais vīrs un novietoja savus sasa­lušos zābakus viņam gar abiem deniņiem.

Kalējs ienāca, ne vārda neteikdams un, cepuri nenoņē­mis, gandrīz zvelšus nozvēlās solā.