Esmu gan muļķis! aizmirstu, ka man tagad viss liekas smagāks. Agrāk varēju ar vienu roku saliekt un atliekt vara pieckapeiku un zirga pakavu, bet tagad grūti pacelt maisu ar oglēm. Drīz jau vējš varēs mani apsviest… — Nē'» viņš iesaucās, brīdi klusējis un saņē­mies. «Kas es esmu par bābu! Neļaušu nevienam par sevi smieties! Kaut vai desmit tādus maisus — visus pacelšu.» Un sparīgi uzvēla plecos maisus, kurus divi spēcīgi vīri nevarētu panest. «Jāpaņem ari tas,» viņš turpināja, paceldams mazo, kur dibenā gulēja saritinājies velns. «Šajā, liekas, esmu ieli­cis savus darbarīkus.» To teicis, viņš izgāja no istabas, svil­podams dziesmiņu:

Ar sievišķi man nav ko pīties.

Aizvien trokšņaināk un trokšņaināk skanēja uz ielām dzies­mas, smiekli un kliedzieni. Ielās drūzmējošais ļaužu pūlis bija vēl pavairojies ar pienācējiem no kaimiņu ciemiem. Puiši palaidņojās un ālējās, cik tik patikās. Bieži starp ķekatu dziesmām uzvilka arī kādu jautru dziesmiņu, ko turpat uz vietas bija paguvis sacerēt kāds no jaunajiem kazakiem. Tad atkal pēkšņi kāds no pūļa ķekatu dziesmas vietā uzrāva devības dziesmu un rēca pilnā kaklā:

Metiet, sviediet:

Varenus [2] dodiet!

Šķiediņu pikas!

\ Līkumu desas!

Smiekli apveltīja jautro dziedātāju. Pavērās mazie lodziņi, un kāda izdilusi vecenītes roka (mājās bija palikuši tikai vecenītes un nopietnie tēvi) pastiepās pa lodziņu ar desu vai pīrāga gabalu saujā.