Bija noprotams, ka viņš visai nelabā omā. Tajā pašā laikā, kad Solocha aizvēra aiz viņa durvis, atkal kāds pieklauvēja. Tas bija kazaks Sverbiguzs. So jau vairs nevarēja noslēpt maisā, tāpēc vien jau, ka tādu maisu pat nekur nevarēja atrast. Viņš bija miesās turīgāks par pašu galvu un augumā lielāks par Cuba kūmu. Tāpēc Solocha ieveda viņu sakņu dārzā, lai uzklausītos visu to, ko viņš tai gribēja teikt. Kalējs izklaidīgi aplūkoja savas istabas kaktus, pa brīžiem ieklausīdamies tālu pa ciemu klīstošās ķekatnieku dziesmās; beidzot viņa skatiens apstājās pie maisiem. «Kāpēc šie maisi te mētājas? Jau sen bija laiks tos aizvākt no šejienes. Sī negudrā mīla padarījusi mani gluži par muļķi. Rīt svētki, bet istabā vēl līdz pat šim brīdim mētājas visādi lūžņi. Jānones tie uz smēdi!» Kalējs pietupās pie lielajiem maisiem, sizsēja tos stingrāk un gatavojās celt uz muguras. Bet bija redzams, ka viņa domas klīda diezin kur; citādi viņš būtu sadzirdējis, kā iešņācās Cubs, kad maisa sienamā saite aizķēra viņa matus un ka resnais galva sāka jau diezgan dzirdami žagoties. «Vai tiešām man neies ārā no prāta šī nelietīgā Oksana?» kalējs runāja. «Negribu domāt par viņu, bet jādo­mā bez mitas, un kā par spīti tikai par viņu vien. Kāpēc 1as tā, ka domas pret gribu lien galvā? Kas par velnu, maisā tapuši it kā smagāki nekā bija iepriekš? Tur, liekas, ielikts pie oglēm vēl kas.