«Atnācu pie tavas žēlastības, Pacjuk!» Vakula teica, vēlreiz paklanīdamies. Resnais Pacjuks pacēla galvu un no jauna sāka strēbt ķiļķenus.
«Tu, kā saka, neņem ļaunā. .» sasparojies iesāka kalējs: «es uzņemu tādu valodu, ne lai tevi apvainotu, — esot mazliet rada velnam.»
Izteicis šos vārdus, Vakula nobijās, domādams, ka būs izteicies arvien vēl par krasu, par maz mīkstinājis stipros vārdus un, sagaidīdams, ka Pacjuks ņems toverīti ar visu bļodu un laidīs viņam tieši pa galvu, mazliet atkāpās sāņus un aizsedzās ar piedurkni, lai karstais ķiļķenu šķidrums neapplaucētu viņam seju.
Bet Pacjuks palūkojās un no jauna sāka strēbt ķiļķenus.
Sadrošinājies, kalējs apņēmās turpināt: «Atnācu pie tevis, Pacjuk, lai dievs tev dod visāda labuma pa pilnam, maizi proporcijā!» Kalējs dažreiz prata iespraust pa modernam vārdam, to viņš bija piesavinājies savā Poltavas dzīves laikā, kad krāsoja sotņikam dēļu sētu. «Man, grēcniekam, postā jāaiziet. Nekas pasaulē man nepalīdzēs. Kas būs, tas būs. Nākas lūgt palīdzību no paša velna. Kā domā, Pacjuk? kalējs teica, redzēdams, ka tas arvien vēl klusē. <>Ko lai es daru?»
«Ja vajadzīgs velns, tad arī ej pie velna!» Pacjuks atbildēja, nepaceldams uz viņu ne acis un turpinādams sukāt ķiļķenus.
«Tāpēc jau arī atnācu pie tevis,» kalējs atbildēja paklanīdamies, «domāju, ka, izņemot tevi, neviens cilvēks pasaulē nezina ceļu pie tā.»