Pacjuks nebilda ne vārda, pabeigdams ēst vēl pēdējos ķiļķenus.
«Esi tik laipns, labais cilvēk, neatraidi!» kalējs uzmācāi. «Speķi, desas, griķu miltus un audeklu, putraimus vai citu ko, ja vajadzība… kā jau tas parasts godīgu ļaužu starpa… neskoposimies. Izstāsti vismaz, kā, par piemēru teikt, nokļūt uz ceļa pie viņa?»
«Tam nav tālu ko iet, kam velns sēž plecos,» Pacjuks vienaldzīgi piebilda, nemainīdams stāvokli.
Vakula ieplēta uz viņu acis, it kā šo vārdu izskaidrojums būtu uzrakstīts viņam uz pieres. Ko viņš runā? viņa sejas izteiksme jautāja bez vārdiem, bet pusatvērtā mute bija gatava norīt pirmo vārdu kā ķiļķenu. Bet Pacjuks klusēja.
Tad Vakula pamanīja, ka ne ķiļķenu, ne toverīša vairs nebija viņam priekšā; bet to vietā uz grīdas stāvēja divas koka bļodas: viena bija pildīta vāreņiem, otrā bija krējums. Viņa domas un acis nevilšus pievērsās šiem ēdieniem. «Redzēsim,» viņš teica pats sev: <kā Pacjuks ēdis vāreņus. Noliekties viņš, droši vien, negribēs, lai strēbtu kā ķiļķenus un nav arī iespējams: vispirms vārenis jāiemērc krējumā.» Tikko viņš bija paspējis to pārdomāt, Pacjuks atvēra muti, paskatījās uz vāreņiem un vēl platāk ieplēta muti. Tai brīdī vārenis izlēca no bļodas, iemērcās krējumā, apgriezās uz otriem sāniem, palēcās uz augšu un viņam tieši mutē iekšā.