Pacjuks noēda to un no jauna atplēta muti, un vārenis tādā pašā kārtā ielidoja viņam mutē. Viņa darbs bija tikai sakošļāt un norīt. «Lūk kādi ērmi!» kalējs nodomāja, atplēz- dams aiz brīnumiem muti, un tai pašā brīdī pamanīja, ka vārenis lien arī viņam mutē un notraipījis jau muti ar krējumu. Atgrūdis vāreni un noslaucījis lūpas, kalējs sāka pārdomāt, kādi brīnumi gan nav pasaulē un pie kādām mākslām cilvēks nonāk ar nelabā palīdzību, pie tam secinā­dams. ka vienīgi tik Pacjuks var viņam palīdzēt. «Lūgšu viņu vēlreiz, lai labi paskaidro … Tomēr, kāds velns! Šodien taču ir liesās kutjas diena, bet viņš ēd treknos vāreņus, gavēnī neatļautus vāreņus! Kāds es tiešām esmt; muļķis: stāvu te un krājos grēkus! Atpakaļ! . ..» Un dievbijīgais kalējs pa galvu, pa kaklu izskrēja no istabas.

Bet velns, kas tupēja maisā un bija jau laikus nopriecājies, nevarēja paciest, ka viņam izslīd no rokām tāds lielisks guvums. Tiklīdz kalējs nolaida maisu zemē, viņš izlēca iz tā un uzsēdās jāšus kalējam uz spranda.

Auksti drebuļi pārskrēja kalējam pa muguru; nobijies un nobālis. viņš nezināja, ko iesākt; gribēja jau pārkrustīties . . . Bet velns, pielicis savu suņa šņukuru viņam pie labās auss, sacīja: «Tas esmu es, — tavs draugs; biedra un drauga labā darīšu visu. Došu naudu, cik gribēsi,» velns iepīkstēja viņam kreisā ausī. «Oksana vēl šodien būs mūsu,» viņš čukstēja, pagriezis savu purnu atkal pret labo ausi. Kalējs stāvēja pārdomādams.