«Apžēlojies, Vakula,» velns žēli ievaidējās, «visu, kas tev vajadzīgs, visu izdarīšu; atlaid tikai dvēseli nožēlot; nemet man virsū briesmīgo krustu!»
«Ahā, lūk, kādā balsī sāki dziedāt, vācietis nolādētais! Tagad zinu, kas man darāms. Nes mani šai pašā mirklī uz savas muguras! Dzirdi? Jā, lido kā putns!»
«Kurp?» prasīja noskumis velns.
«Uz Pēterburgu, tieši pie carienes!» Un kalējs sastinga no bailēm, sajuzdams sevi paceļamies gaisā.
Ilgi Oksana stāvēja pārdomās par kalēja savādajām runām. Jau kāda iekšēja balss viņai teica, ka viņa pārāk cietsirdīgi apgājusies ar to. Ja nu viņš patiesi ņemas un
izdara kaut ko briesmīgu! Ko var zināt! Varbūt viņš aiz bēdām iedomājas iemīlēt kādu citu un aiz dusmām sāk to vēl dēvēt par pirmo skaistuli ciemā? Bet nē, viņš mīl mani. Esmu tik skaista! Viņš mani nemainīs ne pret ko; viņš aušojas, izliekas. Nepaies ne minūtes desmit, kad viņš, droši vien, atnāk palūkoties manī. Esmu tiešām par bargu. Jāļaujas viņam it kā nevilšus noskūpstīties. Tad tik viņš būs priecīgs! Un nepastāvīgā skaistule jau jokojās ar savām draudzenēm. «Pagaidiet,» viena no viņām teica, «kalējs aizmirsis savus maisus. Skatieties, kādi šausmīgi maisi! Viņš ne tā kā mēs ķekatojis; man liekas, te ir metuši pa ceturtdaļ aunam, bet desas un maizi bez skaita. Lieliski! Visus svētkus varēs krietni izēsties.»