«Vai tie kalēja maisi?» Oksana uztvēra: «ievilksim tos ātri kaut vai manā mājā un apskatīsim labi, ko viņš tur salicis.» Visas smiedamās piekrita tādam priekšlikumam.
«Bet mēs tos nepacelsim!» viss bars pēkšņi iesaucās, pulēdamies pakustināt maisus.
«Pagaidiet!» Oksana sacīja, «aizskriesim ātri pēc ragutiņām un aizvedīsim ar ragutiņām.»
Un viss bars aizskrēja pēc ragutiņām.
Gūstekņiem bija stipri apnicis sēdēt maisos, lai gan ķesteris bija izurbis sev ar pirkstu krietnu caurumu maisā. Ja tuvumā nebūtu cilvēki, viņš varbūt atrastu arī līdzekli kā izlīst ārā. Bet līst no maisa, visiem redzot, likt smieties par sevi… tas vinu atturēja, un viņš nolēma gaidīt, tikai klusi krekšķinādams zem Cuba nepieklājīgajiem zābakiem. Čubs pats *ne mazāk ilgojās brīvības, juzdama, ka zern viņa gul kaut kas tāds, uz kura sēdēt bija briesmīgi neērti. Bet, kad izdzirda savas meitas nodomu, apmierinājās un nevēlējās vairs līst ārā, pārlikdams, ka līdz mājai jānoiet vismaz kādi simt soļi, varbūt pat visi divsimt; izlīdušam vajadzēs arī uzposties, aizpogāt kažoku, sajosties — kas tur darba! Un kapuce arī palikusi pie Solochas. Lai jau labāk meičas aizvelk ar ragutiņām. Bet notika pavisam ne tā, kā Čubs bija gaidījis. Pa to laiku, kamēr meitenes aizskrēja pēc ragutiņām, kalsnais kūms iznāca no kroga satraukts un sliktā omā.