Tiesa gan, pagasta rakstvedis, četrrāpus iznākdams no kroga, redzēja, ka mēness ne par šo, ne par to sāka dejot pie debesīm, un apgalvoja to, dievodamies visam ciemam, bet ciema ļaudis kratīja galvas un pat izsmēja viņu. Bet kas gan spieda velnu ķerties pie tik nelikumīga darba? Lūk, kas: viņš zināja, ka ķesteris ieaicinājis pie sevis uz kutju bagāto kazaku Cubu; tur būs galva, no archijereja kora atbraukušais ķestera radinieks tumšzilos svārkos, kas varēja dziedāt viszemākajā basā, kazaks Sverbiguzs un vēl viens otrs; tur būs ne tikai kutja, bet arī vēl ar augļiem un garšvielām savārīts degvīns, safranam uzliets degvīns un daudz visāda ēdamā. Pa to laiku Cuba meitiņa, visa ciema skaistule, paliks mājās, un pie viņas, droši vien, atnāks kalējs, stiprinieks un puisis, ka prieks redzēt, kas velnam bija pretīgāks par tētiņa Kondrata svētrunām. No darba brīvajā laikā kalējs nodarbojās ar krāsošanu un bija izdaudzināts par labāko gleznotāju visā apkaimē. Pat sotņiks L … ko, kas tolaik vēl bija starp dzīvajiem, izsauca viņu uz Poltavu nokrāsot dēļu sētu ap viņa māju. Visas bļodiņas, iz kurām Dikaņkas kazaki strēba boršču, bija kalēja izkrāsotas. Kalējs bija dievbijīgs cilvēks un bieži gleznoja svēto attēlus. Vēl tagad T . . . baznīcā var atrast viņa gleznoto evaņģelistu Lūku. Bet viņa mākslas augstākais sniegums bija kāda sienas glezna baznīcas priekštelpā, uz kuras viņš bija attēlojis svēto Pēteri, kas ar atslēgām rokā pastarās tiesas dienā izdzen no elles ļauno garu; izbijies velns svaidījās uz visām pusēm, nojauzdams savu galu, bet pirmāk ieslodzītie grēcinieki pēra un dzina viņu ar pātagām, pagalēm un visu, kas tikai gadījās.