Bet par to no mugurpuses viņš bija īsts guberņas rakstvedis formas svārkos, jo viņam karājās aste, tik smaila un gara. kā tagadējās formas svārku stērbeles; tikai pēc kazas bārdiņas pakaklē, ņēc nelielajiem radziņiem pierē un pēc tā, ka pats nebija baltāks par dūmeņu slauķi, varēja noprast, ka viņš nav ne vācietis, ne guberņas rakstvedis, bet vienkārši velns, kam šī nakts bija pēdējā blandīties pa pasauli un mācīt labos ļautiņus grēku darbos. Rītu jau, atskanot pirmajiem rīta dievkalpojuma zvaniem, viņš metīsies, neatskatīdamies, asti iemiedzis, savā migā. Pa tam velns klusītiņām zagās klāt mēnesim un. roku izstiepis, raudzīja jau to satvert, bet pēkšņi atrāvās atpakaļ kā apdedzinājies, pasūkāja pirkstus, pakulāia kāju un apskrēja no otras puses, bet atkal atlēca atnakal un atrāva roku. Kaut gan viņam neveicās, viltīgais velns tomēr neatstāja savus nedarbus. Pieskrējis klāt, viņš abām rokām pēkšņi sagrāba mēnesi: locīdamies un pūzdams viņš mētāja to no vienas rokas otrā kā vīrs. kas W15nr> rokām satvēris kvēlojošu ogli, ar ko aizdedzināt kaļķīti, tad beidzot ātri iegrūda to kabatā un, it kā nekas nebūtu bijis, skrēja tālāk. Dikaņkā neviens neredzēja, kā velns nozaga mēnesi.