Kūma sieva iekliedzās, sasizdama rokas gar sāniem, un visi nevilšus atplēta mutes.
«Ko viņa, muļķe, saka: vepris! Tas taču nav vepris!» kūms teica, acis izvalbījis.
«Paskat, kādu cilvēku iebāzuši maisā!» audējs teica, izbailēs atkāpdamies. «Saki, ko gribēdams, plīsti vai pušu, bet tas nav noticis bez nešķīstā ziņas. Viņš taču pa lodziņu nevar ielīst!»
«Tas jau kūms!» ieskatījies izsaucās kūms.
*.Bet tu domāji kas?» Čubs teica smiedamies. «Ko, vai neesmu jūs lieliski izjokojis? Bet jūs laikam gribējāt apēst mani speķa vietā? Pagaidiet, iepriecināšu jūs: maisā ir vēl kaut kas, ja ne vepris, tad droši vien sivēns vai cita kāda dzīvībiņa. Zem manis bez mitas kaut kas kustējās.»
Audējs un kūms metās pie maisa, mājas māte ieķērās no otras puses, un plūkšanās būtu sākusies no jauna, ja vien ķesteris pats, redzēdams, ka nu vairs nav kur noslēpties, nebūtu izķepurojies no maisa.
Kuma sieva, apstulbusi, izlaida no rokam kaju, aiz kuras tā bija sākusi vilkt ķesteri iz maisa.
«Lūk, vēl otrs!» nobijies iesaucās audējs. «Velns zina, kas noticis pasaulē … Gal va griežas riņķī… Maisos vairs nemet desas un maizi, bet cilvēkus!»
«Tas taču ķesteris!» izsaucās par visiem vairāk izbrīnījies Cubs. «Te tev nu bija! Ak tu, Solocha! Ietupināt maisā … Tāpēc skatos, viņai pilna istaba ar maisiem … Tagad saprotu visu: viņai katrā maisā tupēja pa divi cilvēki. Bet domāju, ka viņa tik man vienīgam … Te tev nu bija Solocha!»