«Kāpēc mēs. pielaidām viņu?» audējs teica atjēdzies.
«Ek, mēs pielaidām! Bet kāpēc tu pielaidi?» aukstasinīgi noteica kūms.
«Jums, kā redzams, bigulis no dzelzs!» brīdi klusējis, ieteicās audējs, kasīdams muguru. «Mana sieva nopirka pērn gada tirgū biguli, samaksāja piecas kapeikas, ar to nekas … nesāp…» ,
Pa tam triumfējošā laulene nolika uz grīdas gaismekli, atraisīja maisu un ieskatījās tai.
Bet, tiešām, viņas vecās acis, kas tik labi bija saskatījušas maisu, šoreiz piekrāpās.
«Ē, tur jau gul vesels vepris!» viņa iesaucās, aiz prieka .sasizdama plaukstas.
«Vepris! Dzirdi: vesels vepris!» audējs piegrūda kūmam, «bet tu vien esi vainīgs!»
«Ko lai dara!» kūms noteica, plecus raustīdams.
«Kā ko? ko mēs stāvam? Atņemsim maisu! Nu, ķeries klāt!»
«Atkāpies! atkāpies! Tas mūsu vepris!» audējs kliedza uzmākdamies.
«Ej nost, ej nost, velna bāba! Tā nav tava manta!» runāja tuvodamies kūms.
Laulene ķērās no jauna pie biguja, bet tai brīdī Čubs izlīda no maisa un nostājās priekšnamiņa vidū, staipīdamies kā cilvēks, kas tikko atmodies no ilga miega.