«Kas ir?» kūms prasīja un arī pacēla galvu uz augšu.
«Kā, kas ir? Mēness nav!»
«Kad tevi jupis! Patiesi, nav mēness!»
«Nu, ka nav!» Cubs teica, mazliet sapīcis par kūma nesatricināmo vienaldzību. «Tev, kā rādās, maza bēda!»
«Bet ko lai es darītu?»
«Vajadzēja ar,» Cubs turpināja, piedurknē ūsas slaucīdams, «kādam velnam, — lai viņš, suņagabals, nedabūtu ne pilītes degvīna no rīta iekampt! — iejaukties! … Tiešām, kā par izsmieklu. .. Tīšam, sēdēdams istabā, skatījos pa logu: brīnišķīga nakts! Gaišs, sniegs vizuļo mēnesnīcā. Viss bija saredzams kā dienā. Nepaguvu iziet aiz durvīm, paskat tik, tumšs, ka vai acī durams!» Cubs vēl ilgi rūca un rājās, tajā pašā laikā pārlikdams sevī, ko iesākt. Viņam nāvīgi gribējās patērzēt par visādām blēņām pie ķestera, kur, bez šaubām, jau sēdēja gan galva, gan atbraukušais basists, gan deģis Mikita, kas ik pārnedēļas brauca Poltavā uz ūtrupēm un zināja stāstīt tādus jokus, ka visi ļautiņi turēja vēderus aiz smiekliem.