Domās Cubs jau redzēja galdā uzlikto augļu vīnu. Tiesa gan, viss tas bija ļoti vilinoši; bet nakts tumsa izraisīja viņā to slinkumu, kas tik patīkams visiem kazakiem. Cik labi tagad būtu, kājas zem sevis sarāvušam, vāļāties uz lāviņas, kūpināt mierīgi kaļķīti un saldā pussnaudā klausīties jautro puišu un meiču ķekatošanu un dziesmas aiz logiem. Viņš bez mazākām šaubām būtu izšķīries par pēdējo, ja būtu bijis viens; bet tagad divatā nebija tik garlaicīgi un drausmīgi iet pa tumšo nakti; un negribējās arī citu priekšā izrādīties par slinku un bailīgu. Beidzis rāties, viņš pievērsās atkal kūmam.
«Tātad, kūm, nav mēness?»
«Nav.»
«Tiešām ērmoti! Bet dod iešņaukt tabaku! Tev, kūm, varena tabaka! Kur tu tādu ņem?»
«Kas, velns, par varenu!» kūms atbildēja, aizvērdams rakstiem izraibotu tāšu tabakas dozi. «veca vista nenošķaudīsies!»
«Atceros,» Cubs turpināja iesākto valodu, «man nelaiķis krodzinieks Zuzuļa reiz atveda tabaku no Ņežinas. Ech, tā tik bija tabaka! Laba tabaka bija! Kas būs, kūm, ko darīsim' Ārā taču tumšs.»
«Tātad varbūt paliksim mājās,» kūms ieteicās, satverdams durvju tverokli.