— Kur tāda atrodas? Es paskaidroju.
— Kas jums vajadzīgs Pendžikentā?
Pastāstīju par Lozovski un par stāvokli mūsu no- letnē. «Zirnekļa» apciemojumu un nakts trauksmi, irotams, noklusēju.
— Es pazīstu Lozovski, — pēkšņi atsaucās garā- ais. — Boriss, vai ne?
Piekrītoši pamāju ar galvu.
— Mēs, protams, aizvestu jūs. Bet paši redzat, šo- 5ris savārījis putru.
— Georgij Palič, — no mašīnas apakšas atskanēja ārmetoša balss, — kardāns, jūs taču zināt. ..
— Labāk nepļāpā tik daudz, Petrenko . . .
— Lūk, atkal! — šai mirklī iekliedzās īsākais. Melnais Helikopters joņoja taisni mums pretim,
id uzšāvās debesīs un apstājās virs mūsu galvām, fan tas ne visai patika, un es jau taisījos brīdināt iedrus, kad pēkšņi garākais parādīja uz augšu un idaļ izrausās no mašīnas.
Helikopters krita. Tā lejasdaļā atvērās draudīgi melnējošs caurums, kas šķitanotēmēts tieši uz mums.
— PetTenko, rāpies ārā! Ātrāk, velns parāvis! — garākais iebrēcās nelabā balsī un, saķēris mani aiz piedurknes, metās prom.
Es skrēju viņam līdz. Mazais ģeologs sekoja mums. Viņš laikam gribēja kaut ko teikt, jo nemitīgi plātīja muti, bet motoru rūkoņa pilnīgi nomāca visas pārējās skaņas. Nokļuvis ceļmalas grāvī, vēl paspēju ievērot, ka Petrenko jau izrāpies no mašīnas apakšas, bet Melnais Helikopters lēni uzsēžas gazikam virsū.