Tas nebija zaļš kā mūsu ar­mijas helikopteri vai sudrabains kā civilās aviācijas mašīnas, bet nespodri melns un blāvi atvizēja saulē kā šautenes stobrs. Helikoptera neparastā krāsa, forma un spēcīgā dūkoņa atgādināja pagājušās nakts noti­kumus un «zirnekļus». Mani atkal pārņēma neizpro­tamas bailes.

Pieliku soli, nenocietos un sāku skriet. Aiz pagrie­ziena ieraudzīju automobili GAZ-69 un trīs cilvēkus, kas skatījās debesīs. Domādams, ka viņi tūlīt aiz- orauks, es iekliedzos un pamāju ar roku. Viņi atska­tās, tad viens no viņiem palīda zem mašīnas. Divi oārējie — plecīgi, bārdaini puiši, acīm redzot, ģeo- ogi — likās mēmi.

—         Vai neaizvedīsiet līdz Pendžikentai? — no tālie- īes saucu.

Tačft viņi joprojām klusēja un pētoši raudzījās nanī. Nospriedu, ka droši vien nebūs sadzirdējuši autājumu, un tādēļ, pienācis klāt, skaļi sasveicinājos.

Garākais novērsās un iekāpa mašīnā. īsākais ne- aipni atrūca — «sveiks» un tūdaļ no jauna pavērās lebesīs. Arī es paskatījos uz augšu. Bet tur it nekā iebija.

—        Vai netaisāties uz Pendžikentu? — atklepojis vēl- eiz mēģināju ievadīt sarunu.

—    Kas jūs tāds esat? — īsākais noprasīja.

—    Esmu arheologs. Mēs atrokam Apīdas pili.