Tūlīt pēc Lozovska slavenās radiogramas kļuva skaidrs, ka Dušanbes komisijas oficiālais pārskats tik ātri vēl neparādīsies atklātībā, tāpēc profesors Ņiki- tins ierosināja, lai viens no nedaudzajiem īstajiem lieciniekiem publicē presē patiesību par Viesiem.
— Pastāstiet to, ko redzējāt pats savām acīm, — viņš man teica. — Un, protams, izmantojiet arī Lozovska dienasgrāmatu.
Iekams sāku stāstījumu, gribu brīdināt, ka visiem spēkiem centīšos ievērot profesora norādījumu — runāšu tikai par Saviem iespaidiem un izklāstīšu notikumus tā, kā tie risinājušies no arheoloģiskās grupas viedokļa.
Toreiz mūsu grupa pētīja tā dēvētās Apīdas pils teritoriju, apmēram simt kilometrus uz dienvidaustrumiem no Pendžikentas. Grupas sastāvā bija seši cilvēki: trīs arheologi — grupas vadītājs Boriss
Lozovskis, mans vecais draugs tadžiks Džamils Kari- movs un es. Bez tam divi strādnieki un šoferis.
Apīdas pils — kādus trīsdesmit metrus augsts paugurs atrodas šaurā kalnu ielejā. Šeit pa oļiem nosētu gultni tek neliela upīte, ļoti tīra un vēsa. Tai blakus aizvijas ceļš uz Pendžikentas oāzi.
Paugura virsotnē notika izrakumi, lejā bija ierīkota arheoloģiskās grupas nometne. Skaidrības labad jāpiebilst, ka trešā gadsimta tadžiku pilī jūs neieraudzī- siet masīvas, robotas sienas, paceļamus tiltus un drūmus apakšzemes cietumus. Atrakti divi trīs līdzeni laukumiņi, kurus apjož neliels kvadrātveida valnis. Faktiski no pils saglabājusies tikai grīda. Te var atrast apdegušu koksni, māla trauku lauskas un, diemžēl, ne mazumu skorpionu, bet, ja laimēsies, — arī vecu, apsūbējušu monētu.