Grupas rīcībā bija mašīna — vecs gaziks, ko izmantojām arheoloģiskai izlūkošanai, veicot tālus braucienus pa drausmīgiem kalnu ceļiem. Dienu pirms Viesu ierašanās Lozovskis ar šo mašīnu bija aizbraucis uz Pendžikentu pēc produktiem. Mēs gaidījām viņa atgriešanos četrpadsmitā augusta rītā. Taču mašīna neatgriezās, un ar šo faktu iesākās visneparastāko atgadījumu virkne.
Es sēdēju teltī un pīpēju, gaidīdams, kamēr upē izskalosies bļodā saliktās māla lauskas. Džamils strādāja pauguru virsotnē, kur vējš palaikam uzvirpu- ļoja putekļus, apslēpdams manam skatienam strādnieku baltās tūbas cepures. Uz prīmusa vārījās griķu biezputra. Es pīpēju un gudroju, kāpēc Lozovskis tik ilgi kavējas. Mūsu petrolejas krājumi izsīka, bija atlikušas tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Kas notiks, ja Lozovskis šodien neatgriezīsies?
Es piecēlos, pastaipījos un . . . ieraudzīju Viesi.
Tas stāvēja pie ieejas teltī, atgādinādams melnu zirnekli krietna suņa augumā. Tam bija plakans disk- veida ķermenis un posmainas kājas. Pēc mirkļa ērmotais radījums sašūpojās un devās man tieši virsū. Mūs šķīra ne vairāk kā desmit soļi.