Iegaumējiet, man nebija ne jausmas, ka tas ir Viesis. Es uzskatīju to par kaut kādu nezināmu dzīvnieku.
Un, lūk, šis mēmais dzīvnieks bez acīm tuvojās man, savādi cilādams kājas. Es atkāpos. Tūdaļ pat atskanēja viegls klikšķis, un pēkšņi uzliesmoja žilbinoša liesma, tik spilgta, ka nevilšus bija jāaizmiedz acis. Kad atvēru tās, kā caur sarkanu miglu no jauna ieraudzīju šo radījumu.
— Vai dieniņ … — es nomurmināju.
Viesis stāvēja pie kastes, kurā glabājās mūsu pārtikas krājumi, un, liekas, rakņājās tajā ar divām priekškājām. Saulē pazibēja konservu kārba. Tad viņš atvirzījās sāņus un pazuda no mana redzes loka. Tai pašā mirklī apklusa prīmuss un kaut kas metālisks nošķindēja.
Nezinu, ko manā vietā būtu darījis apdomīgs cilvēks. Atceros tikai, ka, gribēdams vai nu iebaidīt zirnekli, vai arī uzmundrināt sevi, iebrēcos pilnā kaklā, izdrāzos no telts, paskrēju dažus soļus un aiz- elsļes apstājos.
Arā nekas nebija mainījies. Visapkārt saulstaru plūdos snauda sirmie kalni. Paugura virsotnē balsnēja strādnieku cepures. Un te es atkal ieraudzīju Viesi. Atri un nedzirdami, it kā slīdēdams gaisā, tas skrēja pa nogāzi. Kājas šķita gandrīz neredzamas. Toties pilnīgi skaidri varēja redzēt ēnu, kas tam sekoja pelēcīgajā zālē.
Man iekoda dundurs, un es nositu to ar mitru dvieli, ko, izrādās, visu laiku biju turējis rokā. No paugura atskanēja balsis — Džamils ar strādniekiem kāpa lejā un deva man zīmi nocelt no prīmusa putras katlu. Viņi vēl nekā nezināja un bija ārkārtīgi pārsteigti, kad sagaidīju viņus ,ar paziņojumu: