Bija vēla nakts, pulkstenis rādīja pusdivi. Pie debe- m salti mirgoja zvaigznes. Klintis slīga dziļā ēnā. iepeši kalnu nogāzē tieši iepretim izrakumu vietai uz- bsnīja spilgts gaismas plankums, noslīdēja uz leju, iz- zisa un pēc brīža iezaigojās no jauna, šoreiz tālāk a labi.

— Kas tur ir? — satersukti jautāja Džamils, izsprauk- amies no telts.

Dūca pavisam tuvu. Negaidot žilbinoša zili balta aisma apspīdēja mūsu paugura virsotni. Šķita, ka augurs pēkšņi iekalts ledus bruņās. Tas ilga tikai da- as sekundes. Tad gaisma nodzisa. No strādnieku telts tlidoja izbiedētās balsis.

Pēc brīža dārdošā rūkoņa atjaunojās un, pacēlu- ies pāri ielejai, ātri izgaisa tālumā. Man likās, ka uz vaigžņotās debess fona redzu tumšu, iegarenu ķer- neni aizslīdam dienvidaustrumu virzienā. Kopā ar Džamilu un strādniekiem mēs sasēdāmies plī un ilgi klusējām, vērīgi ieklausīdamies visniecī- ;ākajos trokšņos. Atklāti sakot, mani biedēja itin r iss — gan dīvainie «zirnekļi», gan neparasti tumšā lakts, gan noslēpumainie klikšķi, kurus iedomājos sadzirdam caur upes čaloņu. Džamils pačukstēja, ka mēs neapšaubāmi esam nokļuvuši kaut kādu neizpro­tamu notikumu centrā. Es neiebildu. Beidzot, nosaluši un mazliet nomierinājušies, atgriezāmies teltīs.