—    Ko darīt, ja viņi atkal ieradīsies? — Džamils jautāja.

—   Nezinu, — es atbildēju.

Bet viņi neieradās.

Otrā rītā mēs uzkāpām izrakumu vietā un konsta­tējām, ka pazudušas visas iepriekš atrastās trauku lauskas — visa keramika. Atraktā pils grīda bija pār­klāta ar apaļu pēdu bedrītēm, izmestās zemes kaudze nolīdzināta, it kā tai būtu pārbraucis ceļu veltnis, bet valnis divās vietās pilnīgi izjaukts. Strādnieki saru­nājās pusbalsī un neatkāpās no mums ne soli. Viņiem bija bail un mums — arī.

Lozovskis joprojām neatgriezās. Brokastīs mēs ap­ēdām maizes paliekas un uzdzērām aukstu ūdeni. Ap­spriedies ar Džamilu, es dziļāk uzmaucu cepuri un apņēmīgi aizsoļoju pa Pendžikentas ceļu, kur cerēju agri vai vēlu sadabūt mašīnu, kas mani aizvedīs līdz oāzei.

Pirmos kilometrus veicu bez jebkādiem starpgadī­jumiem un divas reizes pat apsēdos ceļmalā uzpīpēt. Aizas sienas vietām cieši ieskāva ceļu, vietām at­virzījās tālu nost. Vējš ik brīdi sacēla putekļu grīstes, nemitīgi čaloja upe. Vairākas reizes tālumā manīju kazu barus, govju ganāmpulkus, taču cilvēkus ne­sastapu.

Līdz tuvākajam ciematam bija atlikuši vēl kādi desmit kilometri, kad gaisā parādījās Melnais Helikop­ters. Dobji dūcot, savādais lidaparāts aiztrauca pāri manai galvai un pazuda aizas līkumā, atstājot aiz sevis svelmaina vēja strūklu.