Jaunāko ziņu redaktors grīni pasmaidīja.
— Vai jums tas nepatīk? Man šķiet, jūs teicāt, ka tieši alkstat pēc piedzīvojumiem?
— Nekas, tas viss piederas pie mūsu profesijas, ser,— es atbildēju.
— Pareizi. Turklāt es nedomāju, ka viņš vienmēr būtu tik varmācīgs. Man šķiet — Blandels nenotvēra īsto mirkli vai arī neprata, kā nākas, apieties ar profesoru. Varbūt jums būs vairāk laimes vai vismaz vairāk takta, lai viņu apstrādātu. Un tas atbilst arī jūsu specialitātei, tā ka, manuprāt, «Gazette» katrā ziņā varēs izmantot šo materiālu.
— Es par šo profesoru absolūti neko nezinu,— es teicu.— Viņa vārdu atceros tikai sakarā ar tiesas prāvu, toreiz, kad viņš bija iekaustījis Blandelu.
— Man ir pāris piezīmju, kas varētu jums noderēt, mister Meloun. Vienu brīdi es pats biju metis acis uz šo profesoru.— Viņš izņēma no atvilktnes papīra lapiņu. — Te ir šādas tādas ziņas par viņu. Pavisam īsas.
«Celindžers Džordžs Edvards. Dzimis Lērgā, Ziemeļan- glijā, 1863. gadā. Izglītība: Lērgas vidusskola, Edinbur- gas universitāte, 1892. gadā asistents Britu muzejā. 1893. gadā Salīdzināmās antropoloģijas nodaļas fondu glabātāja palīgs. Pēc dzēlīgas sarakstes ar administrāciju tai pašā gadā aizgājis no darba. Par pētījumiem zooloģijā apbalvots ar Kreistona medaļu.