- Tad jau profesors tūliņ sarīkos mums skandālu un izdemolēs visu redakciju.
— Nē, nē, iedošu jums vēstuli izlasīt — itin nekā aizvainojoša, par to es galvoju.
— Labi, sēdieties pie mana galda! Un te ir papīrs. Pirms vēstuli nosūtīsiet, es labprāt to izskatītu.
Pūļu tas prasīja diezgan daudz, taču man pašam šķiet, ka vēstule iznāca tīri ciešama. Es nolasīju to kritiski noskaņotajam bakteriologam, pats lepodamies par savu roku darbu.
«Cienījamais profesor Celindžer,» tajā bija rakstīts. «Kā vienkāršs dabas pētnieks es ar lielu interesi sekoju tiem prātojumiem, kurus Jūs esat izteicis sakarā ar atšķirībām starp Darvina un Veismaņa mācību. Nesen man radās izdevība atsvaidzināt atmiņu, pārlasot… »
— Bezdievīgais melis!— nopurpināja Tārps Henrijs.
«… pārlasot Jūsu lielisko runu Vīnes kongresā. Sis
izcili skaidri nopamatotais ziņojums laikam gan ir pats pēdējais vārds dabaszinātņu attīstībā. Un tomēr man gribas apstāties pie kāda teikuma — un proti: «Es kategoriski protestēju pret nepieņemamo un neiedomājami dogmatisko apgalvojumu, ka ikviens atsevišķs bioloģisks veidojums ir mikrokosms ar savu patstāvīgu uzbūvi, kas pamazām attīstījusies no paaudzes uz paaudzi.» Vai Jūs nedomājat, ka sakarā ar jaunākajiem pētījumiem būtu vērts pārlūkot šo apgalvojumu? Varbūt Jūs esat piešķīris tam pārlieku lielu svaru? Gribu izlūgties Jūsu labvēlību sniegt man interviju, jo esmu dziļi ieinteresējies par šo problēmu un man-ir pat daži ierosinājumi, kurus rūpīgāk varētu izstrādāt tikai pēc personiskas sarunas.