Izteikdams Jums visdziļāko cieņu, palieku, ser,
Jūsu padevīgais EDVARDS D.MELOUNS.»
— Kā izklausās?— es uzvaroši apvaicājos.
— Ja jau sirdsapziņa jums to ļauj. . .
— Sirdsapziņa mani nekad vēl nav pievīlusi.
-r- Bet kas jums tagad padomā?
— Iešu pie Celindžera. Kad būšu ticis iekšā, gan redzēšu, kas tālāk darāms. Var pat gadīties, ka es godīgi atzīstos savos melos. Ja vien šim Celindžeram ir humora izjūta, viņš to uztvers kā labu joku.
— Labs joks, nudien! Pielūkojiet vien, ka viņš nepajokojas ar jums. Bruņukrekls vai regbija tērps — raugiet, ko jums vajadzētu uzvilkt. Nu tad uz redzēšanos! Atbildi varat saņemt šeit trešdienas rītā, ja viņš vispār uzskatīs par vajadzīgu atbildēt. Sis cilvēks ir negants, žultains un bīstams, neviens viņu neieredz, bet studentiem viņš noder par izsmiekla objektu, saprotams, līdz zināmai robežai. Un arī jums laikam būtu bijis daudz labāk nemūžam vispār neizdzirdēt šā subjekta vārdu.
III nodaļa
VIŅŠ PATIESI IR NECIESAMS CILVĒKS