— Nezinu, Gledisa. Redziet, brīvi es varu izrunāties ar. . . nu, kaut vai ar stacijas priekšnieku.— Pats nesaprotu, no kurienes izrāvu un kāpēc iepinu sarunā stacijas priekšnieku, bet klāt vien viņš bija, sasmīdinādams mūs abus.— Tas mani nekādā ziņā neapmierina. Gribu apskaut jūs, gribu, lai jūs piekļautu savu galviņu pie manām krūtīm, un vēl, ak, Gledisa, es gribētu .. .
Pamanījusi, ka es kuru katru brīdi varu realizēt kādu no savām vēlmēm, Gledisa pielēca kājās.
— Jūs esat visu sabojājis, Ned,— viņa sacīja.— Cik jaukas un dabiskas ir cilvēku attiecības līdz tam mirklim, kad sākas kaut kas tāds! Ļoti žēl, nudien! Vai tiešām jūs nevarat savaldīties?
— Vai tad es to esmu izgudrojis?— mēģināju aizbildināties.— Tas ir dabas likums. Mīlestība.
— Var jau būt — ja mīlestība ir abpusēja, tad viss šķiet savādāk. Bet es vēl nekad to neesmu izjutusi.
— Kā jūs varat nemīlēt — tik daiļa, ar tādu dvēseli! Ak, Gledisa, jūs taču esat kā radīta mīlestībai! Jums noteikti mani jāiemīl!
— Cilvēkam jāgaida, līdz mīlestība atnāk pati.
— Bet kāpēc jūs nespējat mīlēt mani, Gledisa? Vai jums nepatīk mans izskats vai varbūt kaut kas cits?