Gledisa kļuva mazliet laipnāka. Viņa pastiepa roku — tas iznāca tik graciozi, tik labvēlīgi — un at­stūma manu galvu. Tad, skumji pasmaidīdama, viņa ieskatījās man sejā.

—  Nē, tas nebūt tā nav,— beidzot viņa sacīja.— Jūs neesat pārāk iedomīgs, tāpēc droši varu teikt, ka vaina nav jūsu izskatā. Tā meklējama daudz dziļāk.

—  Varbūt mans raksturs?

Viņa piekrītoši pamāja ar galvu.

—  Ko man darīt, lai to izlabotu? Apsēdieties, lūdzu, parunāsim. Nē, nudien, es jūs neaiztikšu, tikai apsēdie­ties!

Viņa paraudzījās manī, it kā nezinādama, vai uzticē­ties vai ne, taču man viņas šaubas šķita daudz tīkamākas nekā parastā sirsnīgā paļāvība. Cik primitīvi un brutāli tas izskatās, kad tiek uzrakstīts melns uz balta! Un galu galā iespējams, ka tikai es viens pats spēju izjust kaut ko tādu. Lai kā tas būtu bijis, viņa tomēr apsēdās.

—  Un tagad sakiet — kas jums manī nepatīk?

—  Es mīlu kādu citu,— viņa sacīja.

Nu bija mana kārta pielēkt kājās.

—  Tas nav konkrēts cilvēks,— Gledisa paskaidroja un, pamanījusi manu sejas izteiksmi, iesmējās,.— tas ir tikai ideāls. Ne reizi vēl neesmu šādu cilvēku sastapusi.

—  Pastāstiet man par viņu! Kāds viņš izskatās?

—  Viņš varētu izskatīties stipri vien līdzīgs jums.

—  Cik jūs esat jauka! Nu, bet ar ko tad viņš ir pārāks par mani? Sakiet tikai vienu vārdu — vai viņš ir atturīb­nieks, veģetārietis, aeronauts, teozofs, pārcilvēks —, un es darīšu visu, kas vien būs manos spēkos, tikai sakiet, Gledisa,— ko jūs vēlētos!