—  Es biju nokāpis.

—  Jūs man neko neesat teicis.

—  Neredzēju iemesla lielīties.

—  To es nezināju.— Viņa palūkojās manī jau ar lielāku interesi.— Tas bija drosmīgs solis.

—  Nekas cits man neatlika. Ja reportieris grib uzrak­stīt kaut ko labu, viņam noteikti pašam jābūt klāt notikuma vietā.

—   Cik prozaisks iemesls! Tā jau zūd visa romantika. Taču, lai kas jūs būtu mudinājis tā rīkoties, es priecājos, ka jūs tomēr nokāpāt šahtā.— Viņa sniedza man roku, turklāt tik jauki un cēli, ka man atlika vienīgi noliekties un to noskūpstīt.— Laikam gan esmu gaužām neprātīga, vēL arvien lolodama jaunas meitenes sapņus. Taču man šie sapņi šķiet tik reāli, gluži kā daļa no manis pašas, un es nespēju no tiem atteikties. Ja apprecēšos, tad tikai ar slavenu cilvēku.

—  Un kāpēc gan ne!— es iesaucos.— Tieši tādas sievie­tes kā jūs spēj iedvesmot vīriešus. Dodiet man iespēju, un tad jau redzēsim, vai es pratīšu to izmantot. Lai gan, kā jūs teicāt, ikvienam cilvēkam jāprot pašam rast izdevību, nevis jāgaida, kamēr tā iekritīs rokās. Paraugieties uz Klaivu! Kas viņš bija — kantorists, vairāk nekas — un tomēr iekaroja Indiju. Goda vārds! Arī es vēl kaut ko izdarīšu!