Gledisa iesmējās par negaidīto mana kvēlā īru temperamenta izpausmi.
— Kāpēc gan ne?— viņa sacīja.— Jums ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs,— jaunība, veselība, spēks, izglītība, enerģija. Man bija gaužām nepatīkami, ka jūs aizsākāt šo sarunu. Taču tagad es priecājos . .. ļoti priecājos … ja jau tā izraisījusi jums tādas domas.
— Un ja nu es …
Viņas roka, silta kā samts, uzgūlās man uz lūpām.
— Ne vārda vairāk, ser. Jums vajadzēja būt redakcijā jau pirms pusstundas, bet man nepietika drosmes to atgādināt. Varbūt kādudien, kad jūs būsiet izcīnījis savu vietu pasaulē, mēs par to visu vēlreiz parunāsim.
Un tā es, sirdij gavilējot, šai miglainajā novembra vakarā metos pakaļ Kembervelas tramvajam, cieši nolēmis, ka nepaies pat ne diena, kad jau būšu radis iespēju veikt savas izredzētās cienīgu varoņdarbu. Taču kurš gan visā plašajā pasaulē būtu spējis iedomāties, kādā neticamā veidā izpaudīsies šī mana varonīgā rīcība un kādā dīvainā ceļā es pie tās nonākšu?
Iespējams, ka lasītājam šī ievada nodaļa galu galā šķitīs uzrakstīta bez jebkāda sakara ar manu stāstu; tomēr, ja nebūtu šā ievada, neiznāktu arī pats stāsts, jo vienīgi tad, kad cilvēks dodas pasaulē, cieši ieņēmis galvā domu, ka varoņdarbi viņu gaida uz katra soļa, un no visas sirds vēlas tvert jebkuru izdevību, vienīgi tad viņš spēj pamest ierasto dzīvi, kā to darīju es, un uzdrošinās doties pretim tai noslēpumu miglā tītajai brīnumzemei, kur viņu gaida vareni piedzīvojumi un tikpat varens atalgojums.