Dž.F. KUPERS
ZVĒRKĀVIS
©
I nodaļa
Ir tumšu mežu biezokņos savs prieks,
Ir savām jūsmām vientuļš liedags bagāts,
Ir draugu tuvība, ko nejauc svešinieks,
Ar jūras dzelmeņiem un bangu dziesmām smagām.
Es mīlu cilvēkus, un tomēr patīk labāk
Man mēmās sarunas, kas patvērumu sniedz
No visa bijušā un nākamā, kad dabā
Tik siltu jūtu strāvām esmu liets,
Ka vienlīdz runāt tās un vienlīdz klusēt liedz.
Bairons. «Cailds Harolds»
Notikumi ietekmē mūsu iztēli tāpat kā aiztecējušais laiks. Cilvēkam, kas tālu ceļojis un daudz redzējis, šķiet, ka viņš ilgi dzīvojis; un vēsture, kas bagātāka svarīgiem notikumiem, drīzāk liekas nosirmojam. Citādi nevaram izskaidrot to, ka no Amerikas hronikām jau vēdī senatni- guma elpa. Kad domājam par kolonizācijas pirmajām dienām, šis posms liekas tāls un tumšs; atmiņā sadrūzmējas tūkstoš pārmaiņu, it kā aizvirzīdamas nācijas dzimšanu tādā pagājībā, kas šķiet zūdam laiku miglā; tomēr četri parasta garuma mūži būtu pietiekami, lai no mutes mutē pārietu nostāsti par visu, ko civilizētais cilvēks veicis šīs republikas robežās.