— Tas droši vien aizpeldējis uz dienvidiem vai noenkurojies kādā līcī. Mūsu laiva ir jau ūdenī, un pēc piecpadsmit minūtēm mēs ar savām mentēm būsirņ aizīrušies līdz cietoksnim.
Pēc šī mājiena Zvērkāvis palīdzēja biedram ielikt lietas; abi robežnieki tūlīt ielēca vieglajā tāss laivā un spēcīgi atgrūda to astoņus — desmit rodus 15 no krasta. Nerimša nosēdās pakaļgalā, Zvērkāvis iekārtojās priekšā, un laiva, lēnu, bet neatlaidīgu vēzienu dzīta, slīdēja pa rāmo ūdens klajumu uz dīvaino celtni, ko Mārčs bija godinājis par Bizamžurkas cietoksni. Abi vīri lāgu lāgiem pārtrauca airēšanu un raudzījās apkārt, kad atklājās citāda aina un viņi varēja tālāk ieskatīties ezera lejgalā vai labāk aplūkot mežainos kalnus. Mainījās pauguru apveidi un līču līnijas; ieleja dienvidos pletās plašāk, nekā viņi bija redzējuši sākumā; un visa zeme šķita rotājusies zaļā svētku tērpā.
— Sis skats sasilda sirdi! — Zvērkāvis iesaucās, kad viņi apstājās ceturto vai piekto reizi. — Ezers, liekas, radīts, lai mēs varētu dziļāki ielūkoties dižajos mežos. Tātad, Nerimša, tu saki, ka šim krāšņumam nav likumīga īpašnieka.