— Lieliski! Cēli! Cilvēks top labāks, uzlūkojot šādu vietu! — Zvērkāvis, atspiedies uz šautenes, iesaucās, raudzīdamies pa labi un pa kreisi, uz ziemeļiem un dienvidiem, augšup un lejup — kurp vien viņa skatiens varēja vērsties. — Es redzu, pat sarkanādaiņa roka nav aiztikusi nevienu koku. Nerimša, tavai Džūditai jābūt tiklai un krietnai jaunavai, ja viņa, kā tu saki, nodzīvojusi pusi sava mūža tādā laimīgā malā.
— Skaidra patiesība. Tomēr meičai ir savi untumi. Visu laiku viņa nav te nodzīvojusi, jo vecais Toms, pirms to pazinu, mēdzis pavadīt ziemas kolonistu ciematos vai fortu lielgabalu apsardzībā. Nē, nē. Džūda aizguvuši netikumus no kolonistiem un it īpaši no tiem švītīgajiem virsniekiem.
— Ja tā, Nerimša, tad šī ir skola, kas atkal apskaidros viņas prātu. Bet kas ir tas — tieši mums pretī, pašā ūdens vidū? Sala nevarētu būt tik maza, un laiva nav tik liela.
— Lepņi no fortiem to sauc par Bizamžurkas cietoksni. Vecais Toms vīpsnā vien, dzirdot, ka viņu dēvē par Bizam- žurku; un šī pasauka viņam īsti piedien. Šis miteklis ir nekustīgs. Ir vēl otrs — peldošs, pārvietojams pa ezeru. Saka, peldošais miteklis esot Noasa Šķirsts. Es gan pats nezinu, ko tas nozīmē.
— Šos vārdus, Nerimša, būs ienesuši misionāri, ko esmu dzirdējis lasām un runājam par Noasu. Viņi stāsta, ka senāki visu zemi esot pārklājis ūdens; Noass uztaisījis kuģi jeb, kā to dēvē, šķirstu un īstajā laikā kopā ar saviem bērniem iekāpis tanī un paglābies. Daži delavēri tic šim nostāstam, citi ne. Bet mēs abi esam baltie, un mums pieklājas ticēt.. . Vai redzi ar to šķirstu?