Ārkārtīgi sajūsmināts pēc pāris dienām devos uz Bedford- šīru, paņēmis līdzi divas ceļasomas - viena bija piebāzta ar vecām drēbēm, otra - ar dabaszinību grāmatām un neskaitāmām piezīmju burtnīcām, kurās grasījos atzīmēt itin visu par saviem dzīvnieku pasaules aizbilstamajiem un pierakstīt ikkatru gudrības graudu, kas kritīs no manu kolēģu lūpām.
Deviņpadsmitā gadsimta vidū ievērojamais vācu zoologs Karls Hagenbeks izveidoja pavisam neparasta veida zoodārzus. Līdz tam laikam dzīvniekus vienkārši iesprostoja neglītos, netīros būros aiz biezām restēm, tā ka cilvēkiem bija grūti saskatīt dzīvniekus un dzīvniekiem nācās grūti izdzīvot šajos drausmīgajos, koncentrācijas nometnēm līdzīgajos apstākļos. Hagenbekam bija pilnīgi jauna ideja par to, kā parādīt dzīvniekus. Drūmo, aizrestoto cietumu vietā viņš saviem dzīvniekiem piedāvāja gaišas un plašas mītnes, kurās bija lieli, mākslīgi veidoti klinšu krāvumi, pa kuriem kāpelēt, un kuras no publikas atdalīja tukši vai ar ūdeni pildīti grāvji. Zoodārzu visziņiem tā šķita ķecerība.