Laimīgā kārtā neapzināda­mies savu ambīciju apmērus, es ieskicēju nākotnes plānus un ļāvu noprast, ka esmu tieši tas cilvēks, kuru viņi vienmēr ilgo­jušies pieņemt darbā, un puslīdz skaidri noprasīju, kurā dienā man vajadzētu ķerties pie savu pienākumu pildīšanas.

Parasti šāda vēstule būtu nokļuvusi pienācīgā vietā - papīr­grozā. Tomēr man paveicās, jo vēstule nonāca pie visjaukākā un izglītotākā cilvēka Džefrija Vīversa, kas tolaik bija Londonas zoodārza direktors. Droši vien viņu bija ieinteresējusi vēstules zināmā mērā neslēptā pārdrošība, jo šis cilvēks, man par sa­jūsmu, uzrakstīja vēstuli, kurā uzaicināja mani uz pārrunām Londonā. Pārrunu laikā, Džefrija Vīversa klusā šarma iedroši­nāts, es bez mitas pļāpāju par dzīvniekiem un to vākšanu, kā arī par savu personīgo zoodārzu. Jebkurš cits cilvēks būtu satriecis manu entuziasmu, norādīdams uz plānu nepiepildāmību, taču Vīvers klausījās ļoti pacietīgi un taktiski, uzteica manu pieeju jautājumam un teica, ka padomāšot par manu nākotni. Es de­vos prom, juzdamies vēl aizrautīgāks nekā agrāk.

Pēc kāda laika saņēmu no viņa pieklājīgu vēstuli, kurā bija teikts, ka diemžēl Londonas zoodārzā neesot brīvas jaunākā personāla štata vietas, tomēr, ja vien es vēlētos, varētu strādāt par kopēju Vipsneidā - Zooloģiskās biedrības lauku zoodārzā. Ja viņš savā vēstulē man būtu piedāvājis sniega leopardu pāri vairošanās vecumā, es tad nebūtu vairāk iepriecināts.