Kā atklājās, Vipsneida bija pavisam niecīgs ciematiņš, kurā atradās viens krogs un saujiņa kotedžu, kas izskaisītas starp lazdu audzēm pārpilnām ielejām. Es devos pie parka biļešu kases un paskaidroju, kāpēc esmu ieradies, tad atstāju savas ceļasomas turpat un gāju uz administrācijas ēku. Pāvi vilka mirdzošās, vizošās astes pa zaļajiem mauriņiem, un priedēs, kas auga gar galveno ceļu, karājās gigantiskas ligzdas - gluži kā no sīkiem zariņiem būvētas siena kaudzes, ap kurām čaloja un klaigāja mūku papagaiļi.
Iegāju administrācijas ēkā, un tur mani ieveda parka direktora kapteiņa Bīla kabinetā. Viņš sēdēja, izmeties kreklos, virs kuriem dižojās ļoti glīti svītraini bikšturi. Lielais biroja galds bija apkrauts ar visdažādāko papīru kaudzēm, no kuriem lielākā tiesa izskatījās bezgala oficiāli un zinātniski; papīru krāvums daļēji klāja arī telefonu. Kad kapteinis piecēlās kājās, es ievēroju, ka viņš ir pārmēru liels un apjomīgs vīrs un ar pliko galvvidu, brillēm tērauda ietvaros un gandrīz vai nepārprotamā vīpsnā savilkto muti izskatījās gluži kā Billijs Banters' zīmējumos. Viņš lācīgā gaitā apgāja apkārt galdam un blenza uz mani, smagi elpodams caur degunu.
- Darels? - viņš jautājoši noducināja. - Darels?