Kapteiņa balss bija ļoti zema un skanēja kā klusināta rēkoņa -
šādu runas manieri daži cilvēki apgūst pēc ilgiem Rietumāfrikā pavadītiem gadiem.
- Jā, ser, - es atbildēju.
- Priecājos tevi redzēt. Sēdies, - kapteinis teica. Viņš paspieda man roku un no jauna atkāpās aiz sava rakstāmgalda.
Kapteinis Bīls atzvēla savu masīvo rumpi krēslā, kas trauksmaini iekrakšķējās. Pabāzis īkšķus zem bikšturiem, viņš ar pirkstiem nospēlēja uz tiem vakarjundu un blenza uz mani. Es kautrīgi apsēdos uz krēsla maliņas un izmisīgi vēlējos radīt par sevi labu iespaidu.
- Domā, ka tev te patiks? - kapteinis Bīls noprasīja tik pēkšņi un skali, ka es salēcos.
- Ēēē… jā, ser, noteikti, - es teicu.
- Tu nekad tādu darbu neesi strādājis, vai ne? - viņš apjautājās.
- Nē, ser, - es atbildēju, - bet vienmēr esmu turējis mājās daudz dzīvnieku.
- Ha! - viņš gandrīz pavīpsnāja. - Jūras cūciņas, trusīšus, zelta zivtiņas un tā tālāk. Nu ko, te būs mazliet citādāka publika.
Ļoti kārojās pastāstīt, ka man piederējuši daudz eksotiskāki kustoņi par trusīšiem, jūras cūciņām un zelta zivtiņām, bet es jutu, ka šis nav piemērots brīdis.
- Es tevi tagad nodošu Fila Beitsa pārziņā, - kapteinis noducināja un ar vienu roku uzspodrināja pliko galvvidu. - Viņš ir galvenais kopējs. Viņš par tevi parūpēsies. Nezinu, kur viņi grasās tevi nodarbināt, bet Fils tev atradis istabu vienā no nodalījumiem.