Diemžēl nepa­stāv skolas topošajiem dzīvnieku vācējiem, un neviens no pro­fesionālajiem dzīvnieku vācējiem neņemtu par kompanjonu tādu, kas bruņojies tikai ar nevaldāmu entuziasmu un ļoti minimālu praktisku pieredzi. Es nolēmu, ka nepietiek ar to vien, ja esmu ar pudelīti barojis ežu mazuļus vai biskvītu kārbā panācis gekonu vairošanos; dzīvnieku vācējam jāprot bez ka­vēšanās uzmest cilpu žirafei vai izvairīties no uzbrūkoša tīģera. Tomēr iegūt šādas prasmes, dzīvojot Anglijas piekrastes pil­sētā, bija ārkārtīgi grūti.

Drīz vien man tas gluži vai piespiedu kārtā kļuva pilnīgi skaidrs. Man piezvanīja kāds pazīstams puisis no Ņūforestas, kuram, spriežot pēc apraksta, piederēja paša izaudzēts dam- brieža mazulis. Viņš paskaidroja, ka pārceļoties uz Sauthemp- tonu, kur dzīvoklī nebūšot iespējams turēt šo man ārkārtīgi ie­kārojamo mājdzīvnieku. Mazulis esot piejaucēts un radis dzīvot mājā, un, kā zēns paskaidroja, divdesmit četru stundu laikā vai vēl drīzāk viņa tēvs man to piegādāšot.

Es nezināju, ko iesākt. Mātes, kura vienīgā no ģimenes lo­cekļiem izrādīja kaut minimālu sapratni par manu dzīvniek- mīlestību, nebija mājās, tāpēc nevarēju noskaidrot, kā viņa raugās uz dambrieža (kaut arī tikai mazuļa) pievienošanu ma­nai jau tā plašajai menažērijai. Tomēr brieža īpašnieks uzstājīgi pieprasīja tūlītēju atbildi.