- Tēvs apgalvo, ka mums nāksies viņu nogalināt, ja tu nepieņemsi, - viņš sērīgi paskaidroja. Tas izšķīra visu. Es atbildēju, ka ar prieku nākamajā dienā sagaidīšu briedēnu, kuru sauca par Hortenziju.
Kad māte atgriezās no iepirkšanās, es jau biju sagatavojis stāstu, kas aizkustinātu pat akmeni, nemaz nerunājot par manas mātes jūtīgo sirdi. Es pastāstīju par nabaga briedēnu, kas atrauts no mātes un kuram bez mūsu palīdzības draud nāves spriedums. Kā gan mēs varētu attiekties? Māte, kas no mana apraksta bija sapratusi, ka briedēns ir apmēram maza terjera lielumā, teica, ka tā nogalināšana esot neiedomājama, mēs taču varot (kā es biju ierosinājis) turēt to mazā kaktiņā garāžā.
- Protams, mums vajag to paturēt, - viņa paziņoja.
Tad viņa piezvanīja pienotavai un papildus pasūtīja desmit pintes1 dienā, jo miglaini apjauta, ka augošam briedim nepieciešams daudz piena.
Hortenzija ieradās nākamajā dienā, ieslodzīta zirgu treilerā. Kad īpašnieks izveda Hortenziju no transporta līdzekļa, tūlīt pat kļuva skaidrs, ka tā nepārprotami ir Hortenzijs, turklāt vismaz četrus gadus vecs. Viņam bija šokolādes brūni ragi, ko rotāja nāvējošu smaiļu mežs, un elegants kažoks ar baltiem plankumiem; kājās stāvot, briedēns bija apmēram trīs ar pusi pēdas augsts.
- Bet tas taču nepavisam nav mazulis! - māte šausmās iesaucās.