Alberts tikai uz mirkli pagrieza galvu, uzmeta mums iznīcinošu skatienu un no jauna iegrima meditācijā, Nena un Džila pat nepakustējās. Manās acīs viņi nešķita ne ļauni, ne mežonīgi - gluži otrādi, viņi izskatījās pārbaroti, slinki un mazliet augst­prātīgi. Džesijs nostājās, kājas iepletis, it kā atrastos uz zvalstīga kuģa klāja, sparīgi izsūkāja zobstarpas un pievērsa man savu caururbjošo, zilo acu stingo skatienu.

-    Tā, uzklausi labi, dēls, - viņš iesāka. - Klausi, ko tev saku, un nekas ļauns nenotiks. Tas tur vombats, tās lapsas un tie tur jenotsuņi ir tavējie, skaidrs? Bet nemēģini te visādus jokus ar šiem citiem, vai tev būs gals klāt. Viņi izskatās rāmi, bet tādi nav, skaidrs?

Viņš vēlreiz izčūpstināja zobstarpas un nopētīja mani, lai pārliecinātos, ka esmu sapratis šo mācību. Apliecināju, ka man nenāk ne prātā rādīties plēsoņām pat tuvumā, kamēr nebūšu ar tiem iepazinies. Skaļi es to nepateicu, taču nodomāju, ka būtu gaužām apkaunojoši, ja mani saplosītu tīģeris, ar kuru es, tā sakot, neesmu pat oficiāli iepazīstināts.

-    Tātad, dēls, klausi mani, - Džesijs atkārtoja, draudīgi pa­mādams ar galvu, - un es tevi izmācīšu.

Pirmās pāris dienas tika pilnībā ziedotas mācībām, kuru laikā es iegaumēju ikdienas barošanas, tīrīšanas un tamlīdzīgos pienākumus, taču tie bija pavisam vienkārši, un, savu darāmo apguvis, es varēju vairāk laika veltīt aprūpējamo dzīvnieku vērošanai un centieniem iemācīties kaut ko par tiem.