Vienā nodalījuma galā dzīvoja vombats Pīters, tālāk atradās polārlapsu iežogojums, un vēl viens, pilns ar jenotsu- ņiem. Tad nāca krātiņš, kurā mitinājās divi polārlāči, balti kā pūpēži, un karjers tīģeru pārim. Vēl tālāk gar kalnu pakāji stiepās nožogojums, kurā dzīvoja vēl viens tīģeru pāris, un bei­dzot - visa nodalījuma īstie saimnieki - lauvas.

Mēs gājām pa šauru, līkumainu taku starp plūškokiem, līdz galu galā nonācām pie augsta režģu žoga, kas ierobežoja lauvu mītni. Nožogotā teritorija ietvēra kādus divus akrus un bija iz­veidota kalnu nogāzē, kas biezi apaugusi ar krūmiem un kokiem. Iedami gar žogu, mēs ar Džesiju nonācām līdz vietai, kur krūmāji bija atkāpušies, veidojot gravu, un gara, lekna zāle ieskāva dīķi. Tur zem līka, grubuļaina ērkšķu koka arī atradās gleznainās pozās sagūlušies lauvas. Tēviņš Alberts, savās krēpēs ietinies, bija meditējoši izlaidies blāvajā saules gaismā. Līdzās, cieši aizmigušas, gulēja viņa zeltainās, tuklās sievas Nena un Džila; lauveņu ķepas, kas bija zupas šķīvja lielumā, viegli raus­tījās. Džesijs uzsauca lauvām un nograbināja ar spieķi gar rež­ģiem, vēlēdamies, lai lauvas pienāk tuvāk un iepazīstas ar mani.