Nebiju nemaz nostrādājis līdzās Albertam un viņa sievām ilgu laiku, kad jau sapratu, ka lauvas nepavisam nav tādi, par kādiem senākie rakstnieki šos dzīvnie­kus iztēlojuši.

Plīnija1 "Dabas vēstures" tulkojumā, kas bija publicēts ap 1674. gadu, es izlasīju šādu glaimojošu Zvēru karaļa aprakstu:

' Pllnijs Vecākais (Gaius Plinius Secundus, 23.-79. g. m. e.) - romiešu zināt­nieks, studējis un aprakstījis dabaszinlbas, vēsturi, retoriku un kara mākslu.

No visiem mežonīgajiem zvēriem vienīgi lauva izturas lēn­prātīgi pret tiem, kas viņa priekšā ir pazemīgi, un neaiztiek ne­vienu radījumu, kamēr tas ir padevīgs, bet apžēlo to, kas zemo­jas pie viņa kājām. Kaut citkārt ir varens un nežēlīgs, lauva to­mēr uzbruks vīrietim, nevis sievietei, un nekad par laupījumu neņems bērnu, ja vien nebūs pārlieku izsalcis.

Iepazinis Albertu tikai trīs dienas, es jau sapratu, ka šis ap­raksts viņam nepavisam neatbilst. Viņš neapšaubāmi bija tik varens un nežēlīgs, cik vien iespējams, taču nedomāju vis, ka viņa raksturam piemita kaut kripata žēlsirdības. Jebkurš, kas pacenstos zemoties pie viņa kājām, par saviem pūliņiem sa­ņemtu kodienu kaklā.

Vēl viens rakstnieks, kura darbus es rūpīgi izpētīju, bija Sem- juels Perčess1 , un ar dzīvu lauvu nekad nesatikuša cilvēka nešau­bīgo pārliecību viņš man darīja zināmu, ka lauvas vēsākā kli­matā ir lēnprātīgāki un karstā - niknāki.