Alberts un viņa sievas, pretēji saviem senčiem, vienmēr šķita pie ievērojami labas veselības un, man par atvieglojumu, viņu ķepās nekad nebija ērkšķu, kurus man nāktos vilkt laukā. Kaut arī visi trīs bija tik resni, viņiem piemita milzu apetīte un viņi ķildojās un rūca par katru gaļas kumosu, it kā nedēļām ilgi nebūtu baroti. Alberts mēdza paķert lielāko gabalu, iestiept krūmos un noslēpt. Tad viņš žigli atgriezās, lai pārliecinātos, vai izdosies nočiept kādu gabalu, kas piederēja sievām. Skats, kā viņš iepļaukā sievu, lai nozagtu tai gaļu, bija visai mulsinošs lauvas cildenā rakstura paraugs.

Reizi nedēļā mums vajadzēja ievilināt Albertu un viņa sievas sprostā, lai varētu ieiet būri un iztīrīt no tā kaulus un citus lauvu tur uzturēšanās pierādījumus. Vienā nožogojuma malā bija uzbūvēts liels restots sprosts ar slīdošām durvīm, un tajā mums nācās rūpīgi ieslēgt visus trīs lauvas, pirms ķērāmies pie darba. Šī ievilināšana bija nogurdinošs darbs, kura vienmuļību kliedēja vienīgi tā smieklīgums. Lai iedabūtu sprostā Albertu un viņa sievas, kas, bez šaubām, nepavisam nevēlējās ar mums sadarboties, cilvēkam nācās būt ļoti viltīgam, vienlaikus bija arī jāprot izskatīties nevainīgam un jāspēj ātri skriet.